No 2025. gada 19. līdz 28. novembrim VPKV bibliotēkā norisinājās Ziemeļvalstu literatūras nedēļa, kurā piedalījās 1.–12. klašu skolēni, iepazīstot Ziemeļvalstu autoru darbus un literāro daudzveidību.
Skolas bibliotēkā tika izveidota tematiskā grāmatu izstāde, kurā bija apkopoti dažādu Ziemeļvalstu rakstnieku darbi bērniem un jauniešiem. Izstāde rosināja skolēnus iepazīt gan jau labi zināmus autorus, gan atklāt jaunus literāros vārdus, paplašinot lasīšanas pieredzi.
Ziemeļvalstu literatūras nedēļas laikā norisinājās arī radoša aktivitāte – kopīga stāsta veidošana. Tajā piedalījās klašu kolektīvi, katrai klasei pievienojot stāstam dažus teikumus un turpinot jau iesākto sižetu. Šī sadarbības forma veicināja skolēnu iztēli, radošumu un prasmi sadarboties, kopīgi radot aizraujošu stāsta fragmentu.
Kopīgi radītā stāsta fragments
“Kad polārā vēja atnestā gaisma iezaigojās virs skolas jumta, visi saprata — šī nakts nebūs tāda kā citas. Šī nakts būs tāda kā neviena cita – tumšās debesis rotā ziemeļblāzma, tik skaista kā dimants. Tik krāsaina un neparasta, ka neviens no tās nespēj novērst skatu. Tāda līdz šim vēl nebija redzēta. Blāzmainā mirdzumā Ziemeļblāzma ietina skolu. Skolēni no dažādām pilsētas vietām gāja un brauca skatīties, kādas brīnumainas pārvērtības notiek pie skolas. Skolotājs Tors pieklusinātā balsī stāstīja par atmosfēras parādību, kuru biežāk novēro pavasarī un rudenī, bet retāk ziemā un vasarā. Pēkšņi atskanēja spalgs kliedziens! Tas pārtrūka tik pēkšņi, ka šķita, it kā telpa pati būtu apstājusies. Visi skolēni sastinga, zīmuļi pārakmeņojās virs burtnīcām, un pat projektora gaisma šķita nodrebam. “Kas tas bija?” kāds no pēdējā sola čukstēja, bet neviens neuzdrošinājās piecelties. Citās pilsētās domāja, ka šī skola ir maģiska. Bet citi domāja, ka tajā skolā mācās visgudrākie skolēni. Tāpēc skolotājs Tors piecēlās kājās un paskatījās pa logu. Un ko viņš tur ieraudzīja? No redzētā arī pats skolotājs Tors sastinga… viņam pretī raudzījās liela, spoža zvaigzne, kas izskatījās kā planēta. Skolotājs pēc laba brīža attapās un aicināja neparasto dabas parādību aplūkot arī skolēnus. Kamēr skolēni lūkojās ārā pa logu, planēta atvēra savas acis un aicināja viņus nākt ārā. Pēkšņi planēta izdzisa, atstājot sniegā zaigojošu taku ar pēdām, kuras bija kā zīme doties tālāk… Baiļu pārņemti, skolēni sekoja planētas atstātajām pēdām un takas vidū ieraudzīja spīdīgu objektu, kas atgādināja Laika mašīnu. Skolēni iekāpa Laika mašīnā. Viss pazuda, un iestājās melna tumsa… Pēkšņi viņus apžilbināja balta gaisma, un kādas durvis aiz viņiem atvērās. Skolēni izkāpa no laika mašīnas un atradās tuksneša vidū. Visi bija pārsteigti – kur atrodas? Kur viņi ir nokļuvuši? Par izbrīnu – šeit bija ļoti karsts. Kur ies, ko darīs? Un tad… skolēni ieraudzīja pretim nākam nekad neredzētu dzīvnieku. Skolēni izteica minējumus, kas tas varētu būt, bet pie viena lēmuma nenonāca – tā bija un palika mīkla. Taču nezināmais dzīvnieks nāca un nāca arvien tuvāk. Situācija kļuva draudīga.”
Šis stāsts vēl nav beidzies — tā noslēgums paliek atvērts katram lasītājam, gluži kā ziemeļu ceļš, kas turpinās tālāk par redzamo. Ikviens ir aicināts iztēloties un sacerēt savu nobeigumu, ļaujot stāstam dzīvot tālāk.
Informāciju sagatavoja:
bibliotekāre Andra Gruze