Bērni jāmāca vienlaicīgi divās telpās. Angļu valodas skolotājas dienasgrāmata

Esmu Beāte Zara, projekta “Mācītspēks” dalībniece un kopš šī gada 1. septembra esmu angļu valodas skolotāja V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 1.–3. klasēm. Skolotāja profesija uzrunāja jau vidusskolā, kad sastapos ar savu iedvesmojošo franču valodas skolotāju.

Tolaik vēl mācījos Valmierā, un bija tikai trīs universitātes, kurās varēja šo valodu mācīties tālāk. Tā sagadījās, ka aizbraucu uz Liepājas Universitāti, kur piedāvāja iegūt svešvalodu skolotāja izglītību tieši angļu un franču valodā. Pēc pirmā studiju gada programma tika pārveidota, tāpēc nevarēju vairs iegūt skolotāja kvalifikāciju. Pēc tam ceļi veda tulkošanas virzienā, tomēr doma par skolotāja profesiju nepameta.

Šogad ir apritējuši tieši desmit gadi, kopš uzsāku studijas Liepājā, tāpēc, kad uzzināju par projektu “Mācītspēks”, bija sajūta, ka tā ir zīme no augšas. Tas ir kā noslēdzies aplis, un esmu atgriezusies tajā pašā vietā, kur sāku. Sapratu, ka šis ir īstais brīdis piepildīt savu sapni, un pieteicos atlasei.

Projekta atlase bija aizraujoša, un biju laimīga, ka izturēju visas tās  kārtas, tomēr sekoja arī nākošais izaicinājums – vienīgā skola, kas pieteikusies projektam uz angļu valodas skolotāju Kurzemes reģionā, bija Kuldīgā, nācās pamatīgi izsvērt visus par un pret, vai būšu gatava katru dienu mērot 90 km, lai nokļūtu līdz darbam? Es sapratu, ka nevaru padoties, arī ģimene mani šajā lēmumā atbalstīja.

Joprojām daudzi jautā, vai nav grūti katru dienu divas stundas pavadīt ceļā? Tomēr man jau ir izveidojies tāds ikdienas rituāls prātam – braucot uz darbu, man ir laiks pārdomāt, ko esmu ieplānojusi stundām, kas vēl jāizdara. Braucot atpakaļ, analizēju savu dienu, kas ir izdevies, kas ne, un ko varu mainīt, lai darītu vēl labāk! Tāpat vēlos atzīmēt, ka iejušanās jaunajā profesijā un darba vietā nebūtu iespējama bez manas skolas lieliskās vadības komandas, kolektīva un mentora. Visi ir kā liela, draudzīga ģimene, atbalsta, sniedz padomus, zinu, ka varu vērsties ar saviem jautājumiem pie ikviena.

Manuprāt, šis ir ļoti izaicinošs laiks gan pieredzējušiem, gan jaunajiem skolotājiem. Ir interesanti, ka esam sākuši savas darba gaitas mācību gadā, kad skolās sāk ieviest “Skola2030”, līdz ar ko mācību programma un stundas krietni atšķiras no tā, ko atceros no savas bērnības.

“Kad jau šķita, ka esmu iestrādājusies un ir izveidojusies skaidrība par skolā notiekošajiem procesiem un kārtību, jauns izaicinājums ir stundu vadīšana šajā ierobežojumu laikā.”

Jau otro nedēļu daļa no klasēm strādā vienlaicīgi divās telpās. Tās atrodas blakus vai pretim, bet tas nozīmē, ka stundas ir jāplāno citādi, nevis kā ierastajām 40 minūtēm. Iepriekšējā nedēļā nedaudz māca izmisums, jo ir tik grūti sadalīt laiku abām grupām, lai paspētu katrā ko pastāstīt un palīdzēt. Tā kā mācu pašus mazākos, tas šķiet sevišķi grūti, jo bērni tik ļoti vēlas tikt sadzirdēti un katrs vēlas daļiņu skolotāja uzmanības! Tomēr, pārdomājot stundas, kuras īsti neizdevās, kā vēlējos, šonedēļ jau izdevās veiksmīgāk sadalīt un saplānot stundu gaitu.

Kopumā šis pirmais mācību semestris ir paskrējis nemanot, jo darbs tiek savienots ar studijām un pilnveides nodarbībām projektā “Mācītspēks”. Šis ir bijis aizraujošs process, kurā katru dienu apgūstu jaunas zināšanas, un tās man noder, lai kļūtu par izcilu skolotāju!

Foto: Beātes Zaras privātais arhīvs

Vairāk par projektu “Mācītspēks” šeit

 

 

 

Raksts no portāla Latvijas sabiedriskie mediji 

sadaļas Ārpus ētera 

19.12.20